Latvijas neatkarības atjaunošana bija vairāku politisku notikumu secība, kas sākās ar Atmodas laika sabiedrisko kustību dibināšanu un Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanu un beidzās ar neatkarības atjaunošanas starptautisku atzīšanu pēc Augusta puča sagrāves. 1990.gada 4.maijā Latvijas PSR Augstākā Padome (AP) pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", ar kuru atjaunoja 1922.gadā pieņemto Satversmi. Savukārt 1940.gada 17.jūnijā notikušo PSRS armijas ienākšanu Latvijā deklarācija pasludināja par starptautisku noziegumu, kas vardarbīgi pārtrauca Latvijas valsts eksistenci. Ar šo lēmumu AP atjaunoja Latviju kā neatkarīgu, demokrātisku valsti un noteica valsts varas "de facto" atjaunošanai pārejas periodu, kas beidzās ar Latvijas Republikas 5.Saeimas sasaukšanu. Par to tika informētas toreizējās PSRS un citu pasaules valstu un tautu vadības. Pēc Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 4. maijā pastiprinājās Latvijas, tāpat kā pārējo Baltijas valstu ekonomiskā blokāde no PSRS puses, jo PSRS vadība un PSRS prezidents Mihails Gorbačovs neatkarību neatzina. Tādēļ Latvijas valdība, lai atvieglotu valsts ekonomisko situāciju, meklēja kontaktus un mēģināja tuvināties Krievijas Federācijai. Arī Krievijai atrašanās PSRS sastāvā arvien vairāk traucēja, jo, tāpat kā Latvijā un citās PSRS republikās, astoņdesmito gadu vidū visā Padomju Savienībā saasinājās ekonomiskā krīze, bet PSRS vadība nespēja to atrisināt. Sabiedrībā darbojās arī neatkarības pretinieki, kas cerēja uz PSRS prezidenta tiešās pārvaldes ieviešanu Baltijas republikās. Mihails Gorbačovs, kurš reformu sākumā dēvēja Baltiju par pārbūves laboratoriju, tagad baltiešus uzskatīja par dumpiniekiem un centās noturēt Baltijas republikas PSRS sastāvā. Atšķirīgs viedoklis bija Krievijas Augstākās padomes priekšsēdētājam Borisam Jeļcinam, kurš aicināja Krievijas karavīrus nepiedalīties akcijās pret Baltiju. Viņš nostājās arī pret M. Gorbačova piedāvāto jauno Savienības līgumu, pret kuru Latvijā tika savākts vairāk nekā miljons iedzīvotāju parakstu.
Laikā no 1991. gada 13. līdz 27. janvārim Rīgā norisinājās Barikāžu laiks. Plašākā nozīmē šis apzīmējums var tikt attiecināts uz laika periodu līdz 1991. gada 21. augustam, kad notika pēdējais OMON specvienību uzbrukums Jēkaba ielas barikādēm. Barikāžu aizstāvju nevardarbīgā pretošanās ne tikai deva pretsparu OMON specvienībām, bet arī ar plaša starptautiskā atbalsta palīdzību novērsa PSRS vadības lēmumu izsludināt ārkārtas stāvokli Latvijā un no Vitebskas ievest PSRS regulāro karaspēku. 1991. gada 21. augustā LR AP pieņēma Konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kurā noteica, ka pārejas periods valsts varas de facto atjaunošanai ir beidzies un Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.
1991. gada 27. augustā Eiropas Kopiena (EK) atzina Latvijas Republikas neatkarību. Jau 1992. gadā Latvijas valdība sāka parakstīt dažādus tirdzniecības līgumus ar EK. 1994. gada novembrī Latvijas Ministru kabinets atvēra Eiropas integrācijas biroju. 1995. gada aprīlī LR Saeima pieņem Latvijas Ārpolitikas koncepciju ar prioritātēm — integrācija ES un NATO. 1995. gada 12. jūnijā Latvijas valdība parakstīja Eiropas līgumu par Asociācijas izveidošanu starp ES un Latviju. 27. oktobrī Latvijas valdība iesniedza pieteikumu par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES). Novembrī Saeima izveidoja Eiropas lietu komisiju - sākās īpašu komisiju un nodaļu veidošana visās ministrijās. 1997. gada decembrī ES Padome Luksemburgā pieņēma lēmumu par 6 valstu uzaicināšanu uz iestāšanās sarunām - Latvijas gatavība tika atzīta par nepietiekošu (arī 1998. gada decembrī Latvija netika atzīta par gatavu uzsākt sarunas). 1999. gada decembrī Helsinkos ES Padome uzaicināja Latviju uz sarunām par iestāšanos ES. 2000. gada februārī oficiāli atklātas sarunas par iestāšanos ES ar Latviju. 2002. gada 9. oktobrī Eiropas Komisija rekomendēja uzņemšanai 10 no kandidātvalstīm - tai skaitā arī Latviju, - galīgo lēmumu paziņojot 2002. gada 13. decembrī Kopenhāgenā (par to vēl nobalsoja Eiropas Parlaments 2003. gada 9. aprīlī). 2004. gada 1. maijā Latvija kļuva par pilntiesīgu ES dalībvalsti.
Šobrīd Latgales reģiona kopējā platība ir 14 549 m² jeb 22.5% no kopējā Latvijas valsts teritorijas. Latgales lielākās - republikas nozīmes - pilsētas ir Daugavpils un Rēzekne, reģionālas nozīmes pilsētas - Balvi, Ludza, Krāslava, Preiļi un Līvāni. Latgalē ir vairāk nekā 3840 apdzīvotu vietu, kurās mīt aptuveni 40% lauku iedzīvotāju. Latgales apdzīvojuma raksturīga iezīme – ļoti daudz mazo ciemu un viensētu grupu, dažās no kurām dzīvo mazāk nekā 10 cilvēki. Salīdzinājumā ar pilsētām, lielākajās lauku apdzīvotās vietās pieejams ļoti ierobežots pakalpojumu skaits – ļoti bieži tajās ir tikai pasts, sākumskola vai pamatskola, baznīca, daži veikali un daži uzņēmumi. Pēc neatkarības atgūšanas 90. gadu sākumā gan laukos, gan pilsētās bija vērojama krasa ražošanas samazināšanās. Bankrotējot uzņēmumiem un likvidējot kolhozus, strauji palielinājās bezdarba līmenis, tas sevišķi asi bija izjūtams Latgales laukos – ļoti daudz iedzīvotāju devās uz lielākajām pilsētām. Tas radikāli ietekmēja arī Latgales apdzīvojuma struktūru, – strauji samazinājās darbspējīgo iedzīvotāju skaits laukos, daudzi mazie ciemi un sādžas zaudēja darbspējas vecuma iedzīvotājus. Apdzīvoto vietu struktūra šodien saglabā aprises, kādas tās izveidojās padomju laikos. Centralizētā industriālā kompleksa sabrukums radījis nozīmīgas izmaiņas Latgales reģionā, galvenokārt pilsētās. Kopš 20.gs. 90. gadu sākuma apdzīvoto vietu tīkls Latgalē nav būtiski mainījies – saglabājušās visas pilsētas un lielie ciemi. Taču pilsētās un lauku apdzīvotajās vietās mainījušies attīstības virzieni un ar to saistītās izmaiņas nodarbinātības struktūrā. Rezultātā notikusi darbspējīgo iedzīvotāju aizplūšana uz lielākiem centriem, uz ārzemēm, un iedzīvotāju skaits lauku teritorijās būtiski samazinājies. Tādā veidā ievērojami pavājinājies mazo lauku apdzīvoto vietu attīstības potenciāls. Kopš 2005. gada sākuma, piecu gadu laikā, Latgales reģions zaudējis 24,5 tūkstošus, kas ir gandrīz 7% iedzīvotāju. 1999.-2008.g. bija vērojama diezgan strauja savrupmāju būvniecība, īpaši ainaviski pievilcīgās vietās – upju un ezeru krastos, kā arī piepilsētu tuvumā. Tas ienesa Latgales apdzīvojumam jaunu raksturu.
Latgale ir viens no kultūrvēsturiski daudzveidīgākajiem reģioniem. “To veido vairāki pamatelementi: latgaliski katoliciskā, sēliski luteriskā, krievu pareizticīgā un krievu vecticībnieku kultūra. Tā atspoguļojas gan materiālajā, gan nemateriālajā kultūras mantojumā. Tie ir gan “arhitektūras un arheoloģiskos pieminekļi, muzeji un mākslas izstrādājumi ar vēsturisku, zinātnisku un māksliniecisku vērtību, izstādes, mākslas galerijas, lietišķā māksla, folkloras mūzika, kā arī dažādi, ļoti daudzveidīgi kultūras pasākumi. Reģiona kultūras resursiem ir liela nozīme gan reģiona iedzīvotāju brīvā laika pavadīšanā un sevis pilnveidošanā, gan tūristu piesaistē. Latgale ir bijusi toleranta pret dažādām kultūrvidēm, ietekmējusies, bieži dzīvojusi paralēli un nesajaukusies. Šis kultūrmantojums nav īpaši pētīts, novērtēts un izmantots, tas ir vērtīgs ne tikai Latvijai, bet unikāls visā Eiropā. Multikulturālā vidē latgaliešu tradīcijas tiek saglabātas un koptas arī mūsdienās - folkloras kopas, etnogrāfiskie ansambļi visvairāk darbojas tieši Latgales reģionā. Caur gadsimtus ilgajai apspiestībai, drukas aizliegumam, latgalieši saglabājuši savu valodu, materiālo kultūru, mutvārdu daiļradi. Latgaliešu tautas dziesmas un dejas, keramikas tradīcijas kļuvušas par latviešu nacionālo vērtību un ieņemot svarīgu vietu mūsdienu kultūras un ekonomiskajās aktivitātēs, rada stabilitāti cilvēku darbībā.
Pamatojoties uz bagāto kultūrvēsturi, Latgalē notiek daudz dažādu pasākumu un svētku, kas pēc neatkarības atjaunošanas pulcē daudz apmeklētāju ne tikai no Latgales, bet visas Latvijas un ārvalstīm. Te minama atjaunotā Latgales Dziesmu svētku tradīcija, ikgadējie pilsētu un novadu svētki. 2013. gadā Rēzeknē tika atklāta Latgales vēstniecība GORS (Austrumlatvijas reģionālais daudzfunkcionālais centrs), kas ir arī pirmā augstas kvalitātes akustiskā koncertzāle Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. Tā paša gada pavasarī Daugavpilī tika atvērts Marka Rotko mākslas centrs – daudzfunkcionāls laikmetīgās mākslas komplekss, kultūras un izglītības centrs Daugavpils cietoksnī, artilērijas Arsenāla ēkā. Tā ir vienīgā vieta Austrumeiropā, kur iespējams iepazīties ar pasaules slavenā mākslinieka abstraktā ekspresionisma pamatlicēja Marka Rotko oriģināldarbiem.
Mūsdienās Latgale ir pozitīvs multikonfesionālas kultūras paraugs, kur vienā reģionā līdztekus labi sadzīvo vairākas reliģijas. Visstiprākās ir katolicisma tradīcijas, kas izveidojušās gadsimtu gaitā, liels ir pareizticīgo skaits, tāpat vecticībnieki un luterāņi. To, ka reliģiskās tradīcijas Latgalē joprojām ir stipras, apliecina daudz dažādu konfesiju dievnami, kas ir labi saglabāti un uzturēti, te sastopami dažādi sakrālās mākslas objekti – ikonas un krucifiksi. Latgalē, Aglonā, atrodas Baltijā lielākais katolicisma centrs un pasaules mēroga svētvieta – Aglonas bazilika. Katru gadu 15. augustā uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem te ierodas tūkstošiem svētceļinieku no dažādām pasaules valstīm. Reliģiju daudzveidību apliecina Daugavpils Baznīcu kalns, kas ir unikāls kultūrvēstures objekts, kur līdzās viens otram atrodas četru konfesiju – luterāņu, katoļu, pareizticīgo un vecticībnieku dievnami.
“Zaļā pūķa” vara turpinās – statistikas dati
2014. gadā viens Latvijas iedzīvotājs patērēja 9 litrus absolūtā alkohola un viens 15 gadus vecs un vecāks iedzīvotājs patērēja 10,6 l absolūtā alkohola. Pēdējos piecus gadus alkohola patēriņš ir stabils, bet ar nelielu palielināšanās tendenci. Pēdējos sešus gadus viens 15 gadus vecs un vecāks Latvijas iedzīvotājs visvairāk absolūto alkoholu patērē lietojot alu. 2014. gadā ir palielinājusies mirstība no ārējās iedarbības sekām, bet samazinājusies mirstība no saindēšanās ar alkoholu. Ir samazinājusies arī mirstība no saslimšanām, kas tieši saistītas ar alkohola lietošanu, tai skaitā arī no mirstības ar alkohola kardiopātiju. 2014. gada ir nedaudz samazinājusies saslimstība ar alkohola atkarību un palielinājusies saslimstība ar alkohola psihozēm. Latgales reģionā reģistrēta valstī augstākā saslimstība gan ar alkohola atkarību, gan alkohola psihozi. 2014. gadā transportlīdzekļu vadītāju alkohola reibumā izraisīto ceļu satiksmes negadījumu skaits ar cietušajiem un ar ievainotajiem ir palicis iepriekšējā gada līmenī, bet bojā gājušo cilvēku skaits ir palielinājies (no 10 bojā gājušajiem 2013. gadā līdz 29 bojā gājušajiem 2014. gadā). 2014. gadā salīdzinot ar 2013. Gadu, samazinājušies akcīzes nodokļa ieņēmumi par alkoholiskajiem dzērieniem par 3,2%, bet par alu palielinājušies par 2,8%.
Bargās likuma normas
2014. gada 1. janvārī spēkā stājās Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) grozījumi, kas nosaka efektīvāku regulējumu policijas cīņai ar nelegālā alkohola tirgotājiem. Par nelegāla alkohola izgatavošanu, glabāšanu un pārvietošanu atkarībā no tā apjoma tiek paredzēta administratīvā atbildība vai kriminālatbildība, savukārt par nelegālā alkohola tirdzniecību – kriminālatbildība. Taču par spīti dažādiem nelegālā alkohola tirdzniecības aizliegumiem, Valsts policija ik gadu sastāda vairākus administratīvā pārkāpuma protokolus un ierosina kriminālprocesus saistībā ar nelegālā alkohola tirdzniecību.
Saskaņā ar LAPK 170.1 pantu par nelikumīgu alkoholisko dzērienu un spirta iegādāšanos “Par nelegāli izgatavotu (ražotu) vai viltotu alkoholisko dzērienu vai spirtu saturošu šķidrumu, kuri nav alkoholiskie dzērieni, bet kurus piedāvā kā alkoholiskos dzērienus (nelikumīgi alkoholiskie dzērieni), vai spirta iegādāšanos — uzliek naudas sodu līdz simt četrdesmit euro, konfiscējot iegādātos alkoholiskos dzērienus un spirtu.” Savukārt 170.2 pants “Nelikumīgu alkoholisko dzērienu izgatavošana (ražošana), glabāšana un pārvietošana” nosaka, ka “Par nelikumīgu alkoholisko dzērienu izgatavošanu (ražošanu), glabāšanu vai pārvietošanu — uzliek naudas sodu fiziskajām personām no trīssimt piecdesmit līdz septiņsimt euro, konfiscējot alkoholiskos dzērienus un to pārvietošanai izmantotos transportlīdzekļus vai bez transportlīdzekļu konfiskācijas, bet juridiskajām personām — no tūkstoš četrsimt līdz četrpadsmit tūkstoš euro, konfiscējot alkoholiskos dzērienus un to pārvietošanai izmantotos transportlīdzekļus vai bez transportlīdzekļu konfiskācijas.”
Alkohola ražošana mājas apstākļos
Alkoholisko dzērienu aprites likuma (spēkā no 2004. gada 1. maija) 9. panta pirmā daļa nosaka, ka alkoholisko dzērienu ražošana mājas apstākļos, izejvielu sagatavošana, iegāde vai uzglabāšana alkoholisko dzērienu izgatavošanai mājas apstākļos, kā arī to ražošanai paredzētu aparātu, ierīču, iepakojuma, etiķešu, korķu un vāciņu izgatavošana vai uzglabāšana ir aizliegta.
Iepriekš minētais aizliegums ražot alkoholiskos dzērienus mājas apstākļos neattiecas uz alu, vīnu un citu likuma „Par akcīzes nodokli” 3. panta 4.daļas 1. punktā minēto raudzēto dzērienu izgatavošanu personiskajam patēriņam (likuma 9. panta otrā daļa). Ņemot vērā iepriekš minēto, Pārtikas veterinārajā dienestā (PVD) tiek reģistrēti alkoholisko dzērienu ražotāji, nevis alkoholisko dzērienu mājražotāji. Reģistrācijas kārtība ir noteikta Ministru kabineta 2010. gada 2.februāra noteikumos Nr. 104 „Pārtikas uzņēmumu atzīšanas un reģistrācijas kārtība”, kas paredz, ka pirms darbības uzsākšanas ir jāiesniedz PVD teritoriālajā struktūrvienībā iesniegums uzņēmuma reģistrācijai vai jānosūta tas pa pastu vai elektroniski (ja sagatavots atbilstoši normatīvajiem aktiem par elektronisko dokumentu noformēšanu). Ja uzņēmums vēlas ar atvieglotiem nosacījumiem saņemt licenci apstiprināta noliktavas turētāja darbībai un saņemt atvieglojumus akcīzes nodokļa nodrošinājuma reģistrēšanai, nepieciešams iegūt vietējās pašvaldības izsniegtu atļauju.
Alkoholisko dzērienu aprites likumā 2010. gadā veiktie grozījumi ir par atvieglotiem nosacījumiem, lai saņemtu licenci apstiprināta noliktavas turētāja darbībai un atvieglojumus akcīzes nodokļa nodrošinājuma reģistrēšanai. Saskaņā ar Alkoholisko dzērienu aprites likuma 3. pantu atvieglojumus var saņemt, ja cilvēks pats ražo vīnu, raudzētos dzērienus vai pārējos alkoholiskos dzērienus no savā īpašumā vai valdījumā esošajos dārzos un dravās iegūtajiem produktiem vai savvaļā augušiem augiem un nodrošina, ka:
saražotā vīna vai raudzēto dzērienu kopējais apjoms nepārsniedz 15 000 litru kalendārajā gadā;
absolūtā alkohola daudzums saražotajos pārējos alkoholiskajos dzērienos nepārsniedz 100 litrus kalendārajā gadā.
Detalizētāku informāciju par atvieglotiem nosacījumiem, kas minēti Alkoholisko dzērienu aprites likumā, kā arī informāciju par licencēm un nodrošinājumiem var iegūt Valsts ieņēmumu dienestā.