1917. gada aprīlī tika ievēlēta Latgales pašpārvaldes institūcija Latgales Zemes padome jeb Latgales Pagaidu zemes padome (Latgolas Pagaidu Zemes Padūme), kas cīnījās par Latgales atdalīšanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu pārējai Latvijai. Latgales Pagaidu zemes padome tika izveidota pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 27. aprīlī Pirmajā Latgales latviešu kongresā Rēzeknē un tajā bija 60 deputātu vietas. Par padomes priekšsēdētāju ievēlēja Franci Trasunu.
Pēc Oktobra revolūcijas lielinieki 1917. gada 3.- 4. decembrī organizēja Vitebskas guberņas latgaliešu apriņķu padomju kongresu (Съезд Советов латгальских уездов Витебской губернии), ko dēvē arī par Otro Latgales kongresu. Tajā ievēlēja Latgales Pagaidu izpildkomiteju 36 locekļu sastāvā, pēc kuras iniciatīvas Krievijas PSFR Tautas komisāru padome 1917. gada 14. decembrī izdeva rīkojumu Nr. 93 par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu Vidzemes guberņai.
Kad 1918. gada janvārī Latgali okupēja ķeizariskās Vācijas karaspēks, Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu zemstes sapulces 1918. gada 18. maijā ievēlēja Latgales centrālo zemes padomi 15 cilvēku sastāvā. Vienīgā padomes sesija notika 1918. gada 4.-5. oktobrī Daugavpilī.
Latvijas Tautas padome 1918. gada 17. novembrī nolēma iekļaut 18 Latgales Zemes padomes delegātus Tautas padomē. Latvijas Republikas pasludināšanas svinīgajā sēdē 1918. gada novembrī Latgales Zemes padomi pārstāvēja Staņislavs Kambala.
1918.gada decembrī Latvijas teritorijā ienāca Krievijas lielinieku Sarkanā armija. Lai gan vārdos lielinieki atzina tautu pašnoteikšanās tiesības, savos darbos viņi ar militāra spēka palīdzību centās saglabāt Krievijas teritorijas nedalāmību. Sarkanās armijas sastāvā Latvijā atgriezās arī latviešu strēlnieku vienības. Atrauti no dzimtenes, viņi nesaprata Latvijā notiekošās pārvērtības un domāja, ka cīnīsies pret vāciešiem. Līdzi karaspēkam nāca arī Maskavā noorganizētā latviešu lielinieku valdība ar Ļeņina līdzgaitnieku Pēteri Stučku priekšgalā. Lielinieku kontrolē nonāca lielākā daļa Latvijas teritorijas. Otrs politiskais un militārais spēks, pret kuru bija jācīnās jaunajai valstij, bija vācu karaspēks ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadībā, kas sākumā kopā ar latviešu karaspēka vienībām cīnījās pret lieliniekiem, bet to tālākie mērķi atšķīrās - Latviju viņi vēlējās redzēt kā vācisku zemi.
Norisinājās sīvas cīņas, un pēc uzvaras pār pulkveža Pāvela Bermonta-Avalova komandēto karaspēku 1919. gada novembrī, lielākā daļa Latvijas teritorijas bija atbrīvota. Ienaidnieka – konkrēti, lielinieku – kontrolē vēl bija palikusi tikai Latgale. Līniju Līvāni – Lubānas ezers – Kuprava – Kacēni sargāja 1919.gada 12.jūlijā oficiāli izveidotā Austrumu jeb Latgales fronte. Latgales teritorija no lieliniekiem tika atbrīvota 1920.gada janvārī, kad 21.janvārī tika ieņemta Rēzekne un visa centrālā Latgale.
Alkoholisko dzērienu patēriņš: 1918. - 1940.gadā
Alkoholisko dzērienu patēriņam Latvijā veltīts nopietns vēsturnieces Dr.hist. Inetas Lipšas pētījums “Sabiedriskā tikumība Latvijā: alkoholisko dzērienu lietošana, 1918-1940”.
Autore norāda, ka “Jaunās valsts likumdevējs 1920. gada 17. augustā lēma par to, ko noteikt par normu Latvijas Republikā – atturību (prohibīciju) kā Amerikas Savienotajās Valstīs, kur tā ilga no 1919. līdz 1933. gadam un ko ieviest Latvijā prasīja daļa Satversmes sapulces deputātu, vai tomēr mērenu dzeršanu. Deputātu vairākums atzina, ka policejiskiem līdzekļiem nav iespējams alkoholu iznīdēt (“mēs nevaram pārvērst mūsu demokrātisko republiku par policijas valsti”), un uzsvēra, ka valsts nedrīkstētu palikt Antiņa lomā, noskatoties, kā degvīna spekulanti rauš naudu, kurai būtu jānonāk valsts budžetā”. Valsts monopols uz spirta ražošanu bija svarīgs budžeta avots, tāpēc 1920. gada 17. augustā deputāti pieņēma likumu, kas regulēja alkoholisko dzērienu ražošanu valstī. Tas nozīmēja, ka mērena dzeršana tika akceptēta, kamēr žūpību uzskatīja par apkarojamu.
Tajā pašā dienā deputāti uzdeva valdībai izstrādāt Žūpības apkarošanas likumu un daži pat norādīja, ka likumam būtu jāgarantē, “lai šie degvīna veikali būtu vaļā tad, kad cilvēki ietu darbā, bet tai laikā, kad viņi nāktu mājās no darba un kad viņiem būtu brīvs laiks, tos slēgtu”, tika ierosināts izdot “drakoniskus nosacījumus par parādīšanos atklātās vietās bez vajadzīgā līdzsvara, ieskurbušā stāvoklī”, izglītot par alkohola kaitīgumu un gādāt, “lai tauta pie tā nevarētu tikt”, cīņā ar žūpību par sabiedroto aicināt baznīcu, bez žēlastības atņemt kandžas brūvētājam visu mantu un 12 stundu laikā “izlikt uz ceļa pliku ar visu ģimeni”, jo tad “neviens vairs kandžu nebrūvēs”.
Tomēr atrašanās dzērumā publiskajā telpā un kandžas dzīšana bija tik sasāpējuši jautājumi, ka parlaments negaidīja uz Žūpības apkarošanas likuma pieņemšanu, bet 1920. gada 18. oktobrī par atrašanos dzērumā publiskā vietā palielināja naudas sodu tūkstoš reižu (no 10 līdz 10 000 rubļiem), no 1921. gada septembra – 1000 zelta franku, bet kandžas dzinējiem noteica naudas sodu – 100 000 rubļu (5000 zelta franku).
(..)Nav arī datu par to, cik Latvijas iedzīvotāji izdzēra. Ir pieejama statistika par dzeršanai pārdotā, tātad legālā alkohola daudzumu, turklāt tikai no 1927. gada, kas liecina, ka 1928. gadā dzeršanai pārdotā alkohola daudzums uz vienu pieaugušo (6,25 litri) tika pārsniegts tikai 1936. gadā (6,55 litri), pēc kura turpināja pieaugt – 8,45 litri 1938. gadā. (..) Statistiķi atzina, ka kopējo alkohola patēriņu Latvijā nav iespējams noteikt, jo lauku māju un ciemu (bet ne pilsētu un miestu) iedzīvotāji drīkstēja darināt alu savām vajadzībām, tāpēc laukos to pirka reti. Īpaši Latgalē pieauga mājalus brūvēšana, kuru stiprināja ar tabaku, vaivariņiem, denaturēto spirtu, ziepju zāļu atšķaidījumu un nelegāli arī pārdeva. Tāpēc iekšlietu ministrs 1929. gadā aizliedza bez atļaujas (to vajadzēja saņemt katru reizi) brūvēt mājās alu Madonas, Ilūkstes, Ludzas, Rēzeknes un Jaunlatgales apriņķī. “Latgolas Vōrds” komentēja, ka atradīsies zemnieki, kuriem nepatiks, ka “par saviem sviedriem” vairs nevarēs kādu reizi arī iedzert, un kuri apgalvos, ka pilsētnieki dzer vairāk, taču viņiem neviens neaizrāda. Tomēr jau no 1930. gada iekšlietu ministrs konkrētas mājas izslēdza no aizlieguma rajona. Neskatoties uz aizliegumu, arī kandžas tecināšana bija tik populāra, ka Latgalē, kuru neuzskatīja par alkoholisko dzērienu lietošanas ziņā atturīgāko apgabalu, pieauguša cilvēka degvīna patēriņš 1929. gadā bija tikai 2,58 litri pret 5,25 litriem citos valsts reģionos.
(..) Žūpības apkarošanas likums aizliedza atvērt reibinošu dzērienu pārdotavas pilsētās un miestos tuvāk par 100 metriem, bet laukos tuvāk par vienu kilometru no pilsētu, miestu un pagastu valdēm, tiesu namiem, skolām, cietumiem, kazarmām, rūpniecības uzņēmumiem, kuros ir ne mazāk kā 50 darbinieku, slimnīcām, kapiem, baznīcām un lūgšanu namiem, kuros notiek dievkalpojumi.85 Tātad attālums pilsētās tika palielināts par apmēram 15 metriem, savukārt laukos – par apmēram 915 metriem.
(..)Krodzinieki bija attapīgi izdomājuši, kā, avīzes “Latgolas Vōrds” vārdiem runājot, pasargāt “sovus zalta teļus – krugus no lykoma borgos reikstes”. Viļānu pagasta un miesta pašvaldība slēdza vietējo traktieri un mednieku biedrības dzertuvi, jo tās atradās tuvu pie baznīcas, pagasta valdes un skolas. Tomēr nepagāja ne mēnesis, kad slēgtie krogi atvērās iepriekšējās telpās – traktiernieks ierīkoja ieeju krogā no otras puses, bet mednieku klubs pagarināja ceļu uz savu uzņēmumu, ierīkojot uz ielas pret dzertuvi sētu, lai dzērāji ietu gar to uz viņu galu, tad iegrieztos sētā un nāktu atpkaļ uz kroga durvīm, ar aprēķinu, lai līkumojot iznāktu vajadzīgais attālums no pagasta nama un skolas.
(..) Uzņēmīgi cilvēki, kuri plānoja alkoholu pārdot nelegāli, jau pirms Žūpības apkarošanas likums stājās spēkā, pasūtīja kādai stikla fabrikai 10 tūkstošus mednieku plakano pudelīšu, kas viegli glabājamas kabatās. Visvairāk alkoholu nelegāli tirgoja ēdienu veikali. Turklāt to īpašnieki nelegālo preci glabāja nevis veikalā, kur iekrišanas gadījumā tā tiktu konfiscēta, bet pie paziņām vai citur, dažs pat šim nolūkam izmantoja zārku veikalu.
Cilvēki veikli pielāgojās likumam un traktieros reiba, kad vēlējās. Zelterim viņi piešpricēja alkoholu no plakanām pudelītēm, ko paši atnesa līdzi vai pasūtīja oficiantam (tā tapa “jautrais zelteris” vai “pārāk stipra tēja”). Bailīgākie gāja ieraut kādu malku restorāna tualetes telpā vai lietoja šokolādes bonbonkas ar apmēram pusglāzīti liķiera pildījumā, bet citi izmantoja tabletes, kuras saturēja alkoholu sausā veidā. Ar vienu pieticis, lai zelteris glāzē kļūtu “ļoti jautrs(..). Jau 1925. gada maijā sprieda, ka būtu jāpanāk uzlaboto šokolādes konfekšu aizliegšana, jo tām pircēju netrūcis, īpaši sestdienās, kad traktieri strādāja līdz pulksten 12 dienā, un svētdienās, kad tie bija slēgti. Agrāk šajās konfektēs pildīja dažus pilienus liķiera, ruma vai konjaka, bet tagad akciju sabiedrība “Unions” – spirtu. Konfekte maksāja 10 santīmus, un pieticis ar piecām sešām, lai ēdējs sajustu “jau krietnu reiboni”. Tomēr visus paņēmienus vismaz 1925. gada pavasarī pārspējusi “ģeniālā pudelīte ar gumijas šļauku”, ko alkohola kārotājs ievietoja krūšu kabatā. Kad cilvēks vēlējās remdēt slāpes, viņš lika šļauku mutē, maskējot kustību ar mutautiņu deguna šķietamā šņaukšanā, un sūca, cik vēlējās. 1926. gada pavasarī plakanās pudeles un šokolādes izstrādājumi ar liķiera pildījumu jau bija modē.
(..)Pēc 1934. gada apvērsuma iekšlietu ministrs Vilis Gulbis aizliedza reibinošu dzērienu pārdošanu 16. un 17. maijā, turklāt noteica, ka 1. šķiras traktieri un klubi Rīgā, Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī un Rēzeknē līdz 23. maijam drīkst būt atvērti tikai līdz pulksten 23 (nevis pulksten 2 naktī), bet visas pārējās iestādes, kurās pārdod ēdienus un dzērienus patērēšanai uz vietas, – pulksten 21 (nevis pulksten 22).
Aug pašdarinātā alkohola patēriņš
1932. gadā laikrakstā “Latgales Ziņas” publicēts visnotaļ satraucošs materiāls par to, ka pašbrūvētais stiprais alkohols Latgalē ir daudz lielākā cieņā nekā veikalos nopērkamā grādīgo dzērienu produkcija (*pārpublicēts ievērojot attiecīgā perioda rakstības stilu – red.).
*“Kad mūsu likumdošanas iestādes izdeva daudz un dažādas likumu normas par žūpības ierobežošanu, tad ar to gribēja panākt alkohola patēriņa samazināšanu, nepieļaut tā pārdošanu zināmās dienās, kad ir novērojama liela ļaužu saplūšama, kad dzērums var izsaukt dažādas nekārtības un, beidzot, lai atsevišķu sabiedrisko ēku tuvumā, kā piem., skolu, baznīcu nebūtu piedauzīgo skatu. Vai nu cik ar to esam panākuši, tas ir jautājums. Ņemsim to mūsu pašu Latgales dzīvi. Te ar ierobežojumiem gandrīz nekas nav panākts. Te dzer tāpat kā agrāk, bet tikai ne valsts degvīnu, bet pašdarināto. Jo vairāk ierobežo tirgošanos ar valsts degvīnu, jo augstāk saceļ tā cenu, jo vairāk Latgalē uzplaukst pašdarinātā degvīna darīšana un patēriņš. Pašdarinātais ir pieejams katrā laikā un daudzās vietās, ir blakus skolai, ir tirgus dienās, ir baznīcas sētās, ir baznīckungu saimniecības ēkās, kur ne reti vien slepenie pašdarinātā deg vīna pārdevēji zagšus iemanās. Ludzas apriņķī patlaban pašdarinātā degvīna gatavošana milzīgos ap mēros ir novērojama Istras, Rundēnu un Pasienas pagastos. Ir dienas, kad Zilupes iec. miertiesnesis izspriež pa 20 degvīna lietas dienā. Parasti pašdarinātā tecinātāji un patērētāji bargos akcīzes likuma sodus nespēj vai negrib samaksāt un atsēd. Sakarā ar to cietumi, ka piem., Ludzas ir pārpildīts. Tas ir domāts 60 personām, bet tur ziemas mēnešos sēž ap 120 —130 cilvēku. Noteikumi par degvīna tirgotavu attālumu no skolām un baznīcām ir valsts degvīna tirgotavas pilnīgi izsvieduši no daudzām apdzīvotām 1 vietām. Tā piem. bieži apdzīvotās vietās — Rundēnos, Vecslobodā nav nevienas degvīna tirgotavas. No Zilupes līdz Poleščinai ir 45 km, bet pa ceļam nav nevienas degvīna tirgotavas. Valsts degvīna tirgotājiem nav aprēķina apmesties maz apdzīvotās vietās uz klaja lauka, jo tur degvīnu maz noņem tamdēļ, kā pašdarinātais stipri konkurē un ir dabūjams turpat uz vietas. Tirgus dienās, svētkos un svētdienās, kad apdzīvotās vietās salasās daudz laužu, plaukst tirdzniecība ar pašdarināto. Tirgojās ir vīrieši, ir sievietes, no vezumiem, krūmos, sētas mājās. Lai tirdzniecība nebūtu tik uzkrītoša, degvīnu bieži ielaiž piena kannās, vai nogremdē tanīs pudeles ar pašdarināto, lai policija neredzētu, i sabāž pudeles kabatās, zirgu barībā etc. Tirgos, piem., ir novērojama šāda parādība: tuvākā valsts degvīna tirgotava ir pārdevusi tikai kādu 1/2 duci valsts degvīna, bet tirgus ir pilns ar piedzērušiem. Kur tie piedzērušies? No pašdarinātā. Tas ir turpat zem rokas; nav vajadzīgs mērot veselu klm. līdz valsts deg vīna tirgotavai. Pašdarināto patlaban pārdod par 70 sant līdz Ls 1 par pudeli. Atsevišķās ekspertīzēs ir konstatēts, ka tā stiprums sasniedz 70 —75% pēc Trallesa. Ja rēķinam, ka puds rudzu miltu maksā Ls 4, no tā var izdzīt 20 pudeles. Skaidra pelņa tātad iztaisa no Ls 14 - 16 uz puda. Ir personas, ka vīrieši tā sievietes, kas ar to vien galvenām kārtām pelnās. Pieķert šos ražotājus ir grūti, jo viņi pa lielākai daļai savus brūžus laiž darbā mežā, bet iztecināto degvīnu ļoti rūpīgi slēpj. Pašdarinātā konkurence galīgi šeit apcērpj valsts ienākumus par degvīnu. Tie aiziet citu kabatās. Bet ir vēl citi ļaunumi. Pašdarinātais nesalīdzināmi vairāk kaitē veselībai. Tā šogad galvenos pašdarinātā pagastos starp jauniesaucamiem, piem., Istras pag , ir konstatēts neparasti liels % ar sirds kaitēm. Reizē ar to ir novērota redzes spējas pastiprināta mazināšanās starp veciem un citas kaites. Tur, kur stipri attīstījusies pašdarinātā gatavošana, ir ļoti attīstījusies arī noziedzība. Tā. piem., tas pats Istras un Rundēnu pagasti ir galvenie lietu piegādātāji vietējiem miertiesas un izmeklēšanas tiesnešu iecirkņiem. Rezumējot sacīto, ir jānāk pie slēdziena, ka Latgales apstākļos daži likuma ierobežojumi ir jāatceļ, jo ar tiem nav panākta dzeršanas mazināšanās un piedauzīgo skatu izskaušana zināmās vietās, bet dzeršana joprojām zeļ uz valsts degvīna rēķina un par kaiti valsts un iedzīvotāju veselībai, starp citu, ir nopietni jāpadomā arī par tagadējā attāluma samazināšanu un pašvaldību tiesību ierobežošanu atļauju izsniegšanā, jo ir zināmi gadījumi, kur pašdarinātā degvīna gatavotāji cenšās un panāk to, ka lai viņu konkurents — valsts degvīns tuvumā nebūtu dabūjams. Tāpat ārkārtīgus apmēros ir pieņēmusies pašdarināta alus gatavošana, kuru ar dažādu piedevu pielikšanu sadzen neganti stipru. Tas figurē zem dažādiem nosaukumiem un aizliegumi to zināmos rajonos izgatavot maz līdz, jo no atklātās gatavošanas sāk pār iet uz slepeno.”
Cīņa pret “pagrīdes” brūžiem
Saprotams, ka iespēja iegādāties lētu “mantu” daudziem bija vilinošāka un visādā ziņā izdevīgāka nekā pirkt degvīnu veikalā. Satraukumu par šo faktu izrādīja arī veikalnieki, kuru plauktos alkohola pudeles iegula uz ilgu laiku, jo tās gluži vienkārši neviens nepirka. Cīņā ar “pagrīdes” ražotājiem devās arī likuma pārstāvji. Kāds piemērs no Rēzeknes apriņķa (pārpublicēts ievērojot attiecīgā perioda rakstības stilu – sast.).
“Rēzeknes apriņķa nodokļu inspekcijas mājā, Mazpulku ielā, sakrājusies konfiscēto spirta dedzināmo ierīču kolekcija. Nodokļu inspektora pal. J. Cakuls un kontrolieris Bulis mūsu līdzstrādnieku iepazīstināja ar minēto rīku pielietošanu praktikā un pastāstīja kādās vietās arī tie atrasti. Plašāk pazīstamie pašražotā spirta „karaļi" esot F. Potašovs Andrupenes pag. Skrabu mājās un N. Borodulins ar dēliem Pildas pag. Zabelje mājās, pie Brodaižiem.
Borodulins slepeno spirta brūzi ierīkojis Pildas pagasta mežā — sniegā un sūnās. Šeit nogādāts spirta „kandžas" ražošanas katls ar citiem daiktiem. Kad viņa mājās, Zabeljē, ieradušies nodokļu inspekcijas ierēdņi ar policiju, mājās atrasta tikai brāga. lesākta meklēšana. Beidzot mežā atrasti melni plankumi un tuvumā ari pati „fabrika". Mašīnas atņemtas un no meža nogādātas Rēzeknē. Populārākais starp spirta „karaļiem” esot Jānis Rubļevskis Kaunatas pag. Batņu mājās. Viņam piederot 30 ha saimniecība un savs mežs, bet ar saimniecības ienākumiem tas neesot apmierināts. „Spirta rūpniecība" dodot daudz lielāku peļņu, nekā cukurbiešu audzēšana un linu kulstīšana. — Rubļevskis jau vairākas reizes saņēmis bargu sodu. Vienu reizi sodīts ar 200 ls vai 6 ned. arestā. Izcietis ari 2 nedēļas cietuma sodu. Rubļevska spirta ražošanas „fabrika" bijusi iekārtota pirtiņā, apmēram 20 m atstatumā no dzīvojamās ēkas. Ražošanas ierīce bijusi uzstādīta pilnā kārtībā. Pārsteidzot darbā, atrastas 3 mucas pašražota spirta. Starp „spirta rūpniekiem" pazīstami ari K. Feodosijs un M. Krušnikovs Andrupenes pag. Malokšta mājās. Krušnikovs vecāks vīrs, krievu tautības, 4 bērnu tēvs. Viņš apkārtnē pazīstams kā spirta izgatavošanas piederumu izgatavotājs. Ozolmuižas pag. Krievu-Slobodas sādžā pazīstami brāļi Lukerijs, Leons, Featists un Jānis Terentjevi. Pēdējie par savu mērķi uzstādījuši – „izkonkurēt" Rēzeknes spirta dedzinātavu. Kā vērojams, tad līdz šim savu vēl nav panākuši. Pazīstami spirta „brūžu centri" atrodas ari Bukmuižas pagasta Patmalnieku un Pontagu sādžās. Pašražoto spirtu pārdod dažādām godībām — kāzām, kristībām, sarīkojumiem un krievu svētkiem. Rēzeknes pilsētas apkārtnē spirta brūžu centri paralizēti. Tādi darbojas vēl tikai attālākos pagastos, kā Bukmuižā, Kaunatā, Andrupenē, Pildā un citur. Rēzeknes apr. 1. nod. inspekcijas rajonā nelegālo „spirta rūpnieku" un izplatītāju skaits vērtējams uz 100.”
Skarbs savos novērojumos bijis autors, kas parakstījies kā “Čivlis” un brīdinājis par nodzeršanās draudiem Latgalē. Par to, kā Latgalē tiek veikta žūpības apkarošana tapis raksts “Alkohola apdraudētā Latgale” (pārpublicēts ievērojot attiecīgā perioda rakstības stilu – red.).
“Latgales pilsētas un zemi it kā smalku zirnekļa tīklu pārklāti ar dažādu alkoholisku dzērienu surogātu izgatavošanu. Izgatavo gan paštaisītu degvīnu, gan „kumušku” jeb mājalu, par kādu mums baltiešiem nav ne mazākās jēgas. „Kumušķu” izgatavo no cukura, rauga, rozīnēm un rudzu miltiem, viena „garša” jeb piecas pudeles izmaksā tikai 30 – 40 santīmu un ir pietiekoši, lai apdullinātu divas personas, jo bez izņēmuma „kumuškai” pie vārīšanas un raudzēšanas piemaisa dažādas tautā plaši pazīstamas indes kā vaivariņus, driģenes, deviņvīra spēku lapu tabaku utt. Labākā gadījumā pieliek sauso denaturēto spirtu, bet tas meistariem iznāk par dārgu. Kaut gan garšu „kumuškas” pārdot par Ls 1 – 1.20.
Katrā vidējā ciemā ir savs kandžas un „kumuškas” brūveris. Ir pat tādi speciālisti, kas preci gatavo miestu un pilsētu tēriņam. Ar to arī izskaidrojams mazais valsts degvīna un alus patēriņš, tāpat daudzās slepkavības un citi baltietim neizprotami likuma pārkāpumi. Jo cilvēks nav noreibis, bet uz laiku zaudējis prātu.
Strādnieki, sevišķi pēdējā laikā, kad pelna mašīnas un iestājas bezdarbs, lieto visplašākos apmēros sauso denaturēti spirtu, gan smērējot to sviesta vietā uz maizes, gan samaisot ar ūdeni, izkāšot caur drēbi un atšķaidot ar dažādiem augļu ekstraktiem. Tā piemēram, R. miesta gadatirgū pārdotas 260 bundžas sausā denaturētā spirta. G.pag. gadatirgū pāri par 300 bundžas. P. Pilsētas gadatirgū pāri par 200 bundžas utt.
Nav arī noslēpums, ka katrā pagastā var atrasta veselas ģimenes, kas nodarbojas tikai ar „kumuškas” un kandžas izgatavošanu, ar ko tās panākušas turību, iepirkušas lauku mājas un atvērušas pat dažādas tirgotavas. Tāpat konstatēts, ka „kumuškas” tirgotāji baznīcas svētdienās, tirgus un svētku dienās, kuru sevišķi daudz Latgalē, pelna dienā no 30 – 50 latu un vairāk. Nav jābūt sevišķi lielam matemātiķim, lai aprēķinātu, kādu milzu zaudējumu cieš valsts budžets no šādas tirdzniecības, bet posts, ko atnes alkohola surogātu lietošana tautas veselībai, attīstībai un materiālai labklājībai nav latos aprēķināms.
Ir divas valsts iestādes, kas apkaro alkohola surogātu izgatavošanu un izplatīšanu tautā, t.i., policija un akcīzes kontrole. Par nožēlošanu jāsaka, ka neviena no viņām nav spējīga nest sekmīgu ziņu un gūt kaut cik taustāmus panākumus ar tautas indēšanu.
Ar policijas cīņām bieži vien novērojama nemākulība un paviršība, kā arī labas gribas trūkums, kas izskaidrojams ar to, ka gandrīz visi atbildīgie policijas ierēdņi it atkarīgi no vietējās sabiedrības un politiskām kliķēm. Visi viņi pa lielākai daļai ir vietējie un tāpēc sasistīti draudzības un radniecības saitēm ar „kumuškas” brūveriem un, ja kāds no viņiem sāk nopietnu cīņu ar tautas indētājiem, tad neizbēgami uzduras uz kādu politiskai partijai tuvu stāvošu personu, par ko atliek tikai klusēt, jeb pretējā gadījumā viņam neizbēgami jāzaudē vieta, jo Latgales politisko partiju cīņu paņēmieni nav gluži tādi kā pie mums Baltijā. Sevišķi manāmi tas bija jūtams 1927. gada beigās, kad uz īsu laiku pie varas nāca vietējie sociāldemokrāti jeb progresisti, kā viņi sevi sauc. Atbildīgās vietās iecēla personas ar stipri partejisku nokrāsu, bez izglītības, bez mazākās jēgšanas par darbu un atbildību, kāda uz viņiem gulstas, un, ja ņem vērā, ka sociāldemokrāti instinktīvi pēc savas pārliecības un pēc partijas programmas nedrīkst atzīt kratīšanas, arestus, protokolus utt., tad protams, cik auglīgu zemi īsā laikā sagatavoja kontrabandistiem un „kumuškas” brūveriem Latgalē.
Otra iestāde, kas ved cīņu ar tautas indētājiem, ir akcīzes kontrole, bet arī šai iestādei gandrīz neiespējami kaut ko tiešām panākt. Kontroles ierēdņu skaits ļoti ierobežots, rajoni lieli, bet līdzekļi, ko atvēl ministrija kontroles izveikšanai, ļoti niecīgi. Ekonomija jau ir laba lieta un viņa nepieciešama mūsu mazai valstij, bet šinī lietā tā ir nevietā un atnes valstij tikai zaudējumus un pie tam diezgan lielus. Ja akcīzes kontroli nostādītu uz citiem pamatiem, dotu plašus līdzekļus, viņi sevi pilnībā atmaksātu un atnestu divkārtēju, trīskārtēju peļņu. Vēl pie tagadējā aprobežotā kontroļu skaita pēdējās ir devušas valstij prāvas summas ar tām sodas naudām, kas uzliktas kontrabandistiem un „kumuškas” brūveriem un vairākkārt pārsniedz tās summas, kas no ierēdņiem izlietotas vajājot tautas indētājus un valsts ekonomisko pamatu pārkāpējus.”
Pārmērīgā žūpība uztrauca arī vietējos iedzīvotājus. Ne velti tika vākti paraksti un lūgums valdībai kaut ko darīt lietas labā. Lūk, viens no piemēriem ir raksts “Latgale „kandžas" un „kumuškas" verdzībā” (pārpublicēts ievērojot attiecīgā perioda rakstības stilu – red.).
“Pašbrūvēto «kandžu», «šmakolkti», «kumušku» un citu reibinošu dzērienu plūdu posts Latgalē pārsniedz ūdens plūdu postu. Vienā pašā pagastā darbojas 25 «kaktu krogi», kuros ļaudis nodzer visu savu nabadzību. Policijai grūti apkarot šīs «vārda dienu svinības» un ballītes. Iedzīvotāji lūdz pielietot bargākos sodus pret apdzirdītajiem, grozot likumu noteikumus. Ministru kabinetam iesniegts 218 Tilzas pagasta iedzīvotāju parakstīts lūgums sniegt palīdzību pret ārkārtīgi lieliem alkohola plūdiem Latgalē. Lūgumā aizrādīts, ka vienā pašā Tilzas pagasta darbojoties 25 «kaktu krogi», kuriem visiem tomēr esot darba pilnas rokas, jo policija un citas iestādes šos kaktu krogus nespējot apkarot vienkārši tāpēc, ka neviens dzērājs nekad neatzīstoties, ka viņš būtu par naudu pircis «kroga» reibinošos dzērienus, bet visi vienmēr liecinot, ka esot tikai svinēta vai nu vārda, vai arī dzimšanas diena. Un, ja arī gadoties policijai kādu krogu likvidēt, tad tiesu iestādes krodziniekiem uzliekot loti niecīgu sodu. Lūguma parakstītāji uzrāda pašdarināto Latgales dzērienu lielā posta sekas un lūdz Ministru kabinetu grozīt žūpības apkarošanas likumu, noliedzot Latgales bieži apdzīvotās vietās izgatavot un tirgoties ar reibinošiem dzērieniem. Ari Jaunlatgales apr. valdes locekļi, apbraukādami pagastus, novērojuši, ka par spīti pēdējiem neražas gadiem, dzeršanas posts Latgalē strauji pieaudzis. Šis netikums tagad Latgalē tautā tā izplatīts, ka gandrīz katrā mājā brūvējot dažādas «šmakolkas», «kumuškas», «kandžas» un citus dzērienus. Pēc apr. valdes domām, alkohola postu varētu novērst, pastiprinot policijas uzraudzību un paaugstinot naudas sodus par dažādu alus, kandžas, kumušku un šmakolku brūvēšanu, paredzot, ka slepenā krodznieka otrreizējās sodīšanas gadījumā naudas sods pārvēršams cietuma sodā.”