Latgaļi (arī letgali, leti) – austrumbaltu cilts, kas, spriežot pēc arheoloģijas datiem, mūsdienu Latvijas teritorijā izsekojama kopš 6.–7. gs., bet rakstītajos avotos minēta kopš 11. gs. (Nestora hronikā senkrievu valodā Летьгола, 13. gs. Indriķa hronikā latīņu – Lethi, Lethigalli). Pastāv uzskats, ka pēc izdalīšanās no žemaišu, zemgaļu, sēļu un latgaļu cilšu kopības (5. gs.) latgaļi dzīvojuši tagadējās Lietuvas ziemeļaustrumos, Baltkrievijas ziemeļos, Zemgales austrumos un Latgales dienvidos, bet 12. gs. sasnieguši aptuveni tagadējo Vidzemes austrumu daļu un Latgali. Latgaļu teritorijas austrumu robeža bijusi Veļikajas upe.
Latgaļu kultūras zīmes atrastas pilskalnos un kapulaukos. Mūsdienās senie latgaļi nozīmīgi kā:
1.Latviešu etnoģenēzes pamats.
2.Valstiskuma simbols.
3.Senu tradīciju avots.
Latgaļiem kā lielākajam baltu etnosam (saplūstot ar citiem baltiem (zemgaļiem, sēļiem un kuršiem) un somugriem (lībiešiem) bijusi noteicošā loma latviešu tautas veidošanās procesā 13. – 16. gadsimtā.