Pēc II Pasaules kara beigām atkal mainījās Latvijas robežas tieši Latgales pusē, kur tā robežojās ar padomju Krieviju. Trimdas vēsturnieks un publicists Agnis Balodis trimdas latviešu izdevuma “Jaunā Gaita” 1959. gada Nr. 23 par šo jautājumu publicēja rakstu “Latvijas territoriālie zaudējumi. Latvijas Republikas robežas pēc 1944. gada”. Fragments no teksta (pārpublicēts atbilstoši rakstības stilam – sast.): “Kādas pārmaiņas Latvijas robežās un administratīvajā iedalījumā notikušas pēc 1944. gada? Vispirms apriņķu skaits tika palielināts no 19 līdz 20 (20. bija Alūksnes apriņķis) un pārdēvēts Abrenes apriņķis par Viļakas apriņķi. 1950. gadā administratīvo iekārtu pilnīgi pārveidoja, iedalot Latviju 58 (lauku) rajonos. 1956. gada 1. augustā rajonu skaitu samazināja līdz 54, bet 1957. gadā līdz 45. 1957. gadā no Latvijas territorijas bija atdalīti šādi pagasti, kas pievienoti Krievijas PFSR: Kacēnu (senāk Kačānovas), Upmales (līdz 1936. šis pagasts bija Kacēnu pagasta daļai). Linavas (Tolkovas), Purvmalas (Bokovas), kas daļēji pievienots Krievijai, daļēji Abrenes rajonam, Augšpils (Višgorodas) un Gauru, kas tika sadalīts starp Krieviju un Kārsavas rajonu. Atdalītajā apgabalā ietilpa Abrenes pilsēta un Kacēnu, Linavas, Rītupes, Purvmalas, Augšpils un Gauru ciemi. (..) Kā kuriozitāti var pieminēt, ka arī tagad vēl pastāv Abrenes rajons ar centru Viļakā, kaut arī pati Abrenes pilsēta pievienota Krievijai un līdz ar citām apdzīvotajām vietām atkal tiek saukta vecajos krieviskajos vārdos, tā piemēram Abreni tagad sauc Pitālovo. Latvijas territorija statistisko datu krājumā „Latvijas PSR tautas saimniecība” (1957) uzdota 64 000 km2 liela, kāda tā esot 1957. gada 1. janvārī, bet tajā pašā gadā izdotajā „Latvijas PSR ģeogrāfijā” tā uzdota 64 500 km2 liela. Šī 500 km lielā starpība ilustrē, ar kādu „pareizību” Latvijas PSR platība noteikta.”
Saskaņā ar 1940. gada 25. augusta Latvijas PSR Konstitūciju tās augstākais valsts varas orgāns bija LPSR Augstākā Padome — vienpalātas likumdevēja institūcija, kas darbojās sesiju režīmā (gadā notika 2 kārtējās sesijas). Sesiju starplaikā augstākās valsts varas institūcijas funkcijas pildīja AP prezidijs (APP). Pēc konstitūcijas politiskās varas struktūras pamatā bija Darbaļaužu deputātu padomes, kuras 1978. gada konstitūcijā tika pārdēvētas par Tautas deputātu padomēm. Izpildvaru īstenoja Ministru padome, tai pakļautās iestādes un teritoriālo padomju izpildkomitejas. Tomēr praksē varas monopols piederēja vienīgajai atļautajai partijai — Latvijas Komunistiskajai partijai, kurai bija vietējās organizācijas visās pašvaldībās, iestādēs un uzņēmumos, un kuras vara bija koncentrēta augstākajā institūcijā — Centrālajā komitejā (LKP CK). Taču arī tās patstāvība bija ierobežota, svarīgākos lēmumus pieņēma PSKP CK funkcionāri Maskavā, faktiski PSKP CK politbirojs. Latvijas PSR suverenitāte bija nodota PSRS institūcijām, saglabājot ierobežotas pašpārvaldes tiesības.
Ekonomiskās pārstrukturizācijas procesā vietējās rūpniecības nozares tika pievienotas PSRS centralizētajam industriālajam kompleksam, Latgalē tika izvietotas vairāku rūpnīcu filiāles. Šajā laikā izteikti pieauga urbanizācija: ja 1959. gadā pilsētās dzīvoja 30% Latgales iedzīvotāju (37,4% Latvijā, neskaitot Rīgu), tad 1989. gadā jau 59,4% (vidēji 55,1% Latvijā, neskaitot Rīgu).
Realizējot lauksaimniecības kolektivizācijas politiku, radikāli tika pārveidota lauku teritoriju telpiskā struktūra. Tika izstrādāts apdzīvojuma sistēmas modelis (ar stingru, hierarhiski pakārtotu centru sistēmu),kas dalīja lauku centrus perspektīvajos un neperspektīvajos. Tāpat kā citur Latvijā, arī Latgalē tika realizēta plānveidīga iedzīvotāju pārvietošanas politika no viensētām un mazajiem ciemiem uz jaunajiem ciematiem ar daudzdzīvokļu mājām. Koncentrējot ražošanu lielsaimniecībās, radās lieli lopkopības kompleksi, mehāniskās darbnīcas un ražošanas ēkas, kas bieži tika iebūvētas skaistākajās vietās – vēsturiskajos muižu centros, upju un ezeru krastos. Lauku ciematos pārsvarā tika būvētas standartizētas daudzdzīvokļu dzīvojamās, retāk būvēja individuālās mājas.
Kopš 50. gadiem un līdz pat 80. gadu beigām pilsētās tika īstenota tā laika plānošanas politika, kas paredzēja veidot strikti norobežotas monofunkcionālas zonas. Pilsētu struktūrā radās jaunas industriālās zonas ar pievadceļiem, standartveida daudzstāvu dzīvojamo ēku mikrorajoni un sabiedriskās ēkas. Neatbilstošo mērogu un zemās arhitektoniskās kvalitātes dēļ tie krasi atšķīrās no vēsturiskās pilsētvides.
Padomju laika ideoloģijā nebija vietas reliģijai. Lai arī cīņa pret reliģiju bija spēcīga, ļaudis Latgalē tomēr “pa kluso” centās svinēt savus reliģiskos svētkus, slēgt laulības baznīcā, slepeni krustīt bērnus un izvadīt mirušos ar mācītāja līdzdalību. Daudzi dievnami tika slēgti, tajos tika ierīkotas noliktavas un pat klubi, daudzus dievnamus iznīcināja. Piemēram, Daugavpilī, pašā pilsētas centrā, 1969.gadā tika uzspridzināta Aleksandra Ņevska pareizticīgo katedrāle. Par spīti komunistiskajai ideoloģijai tika svinēti arī citi reliģiskie svētki, taču šeit ir jāņem vērā arī teritoriālais faktors,jo Austrumlatvijā, kur pārsvarā ir sastopami katoļticīgie, vecticībnieki, pareizticīgie un reliģiskās tradīcijas ir vairāk ievērotas un piekoptas. Tādēļ bieži vien Lieldienas, Ziemassvētki, Jaunais gads neiztika bez iešanas uz baznīcu.
Pēckara pirmie gadi bija sarežģīts un drūms posms Latvijas vēsturē. Nežēlīgas represijas pret iedzīvotājiem un izsūtīšana uz Sibīriju, vispārējās kolektivizācijas sākums, kolhozu dibināšana… Tie ir tikai atsevišķi šī posma “pieturas punkti”, kas jūtami ietekmēja arī turpmāko dzīvi Latgalē. “Līdz ar Sarkanās armijas ienākšanu Latvijas teritorijā un padomju varas atjaunošanu 1944.gada vasaras beigās, iedzīvotāji nonāca jaunu nodokļu un nodevu varā. Ne velti pirmie padomju varas pasākumi bija apzināt gan lauku, gan pilsētu saimniecības. Ņemot vērā saimniecību grāmatu ierakstus, tās nekavējoties tika apliktas ar obligātajiem maksājumiem gan produktos, gan naudā. Laukos turīgās saimniecības, un arī tās, kuras bija saistītas ar vācu okupācijas režīmu, ieguva „kulaka” statusu. Lai paātrinātu kolhozu organizēšanu1949. gada 25. martā no Latgales pagastiem uz Sibīriju tika deportētas kulaku ģimenes. Viņu saimniecības nonāca padomju varas iestāžu rīcībā. Pilsētās sākās namu nacionalizācijas process, kas skāra namīpašumus, kuru dzīvojamā platība pārsniedza 170m². Kopumā no 1945. gada līdz 1953. gadam terora un deportāciju rezultātā Latvija zaudēja vairāk nekā 100 000 cilvēku. Represijās bojā gājušo Latvijas iedzīvotāju skaits bija lielāks nekā kara laikā kritušo latviešu karavīru skaits. Ja karā bojā gājušajiem karavīriem pieskaita vācu okupācijas laikā iznīcinātos iedzīvotājus un latviešu bēgļus Rietumos, Latvijas iedzīvotāju zaudējums Otrā pasaules kara rezultātā bija ap 400 000 cilvēku.
1946. gadā Latvijā sāka veidot kolhozus. Tā kā brīvprātīgās kolektivizācijas tempi bija zemi, kolhozus veidošanu stimulēja ar dažādām ekonomiskām (paaugstināti nodokļi individuālajām saimniecībām) un represīvām (turīgo zemnieku izsūtīšana) metodēm. Kolektivizācija pamatā tika pabeigta 1950. gadā. Katram kolhozam bija noteikti plāna uzdevumi lauksaimniecības produktu pārdošanai valstij. Iepirkuma cenas bija noteiktas zemas. Īpaši pirmajos kolhozu pastāvēšanas gados daudziem produktu veidiem tās bija mazākas pat par ražošanas izmaksām. Tikai pārpalikumu varēja izmantot kolhoznieku patēriņam vai pārdot tirgū.
Pirmajos kolhozu pastāvēšanas gados tajos bija piespiedu darbs: katram kolhozniekam vajadzēja nostrādāt noteiktu dienu skaitu. Samaksa par darbadienu bija minimāla. Vēlākajos gados kolhozos saimniekošana kļuva patstāvīgāka un darba samaksa tajos uzlabojās. Kolhozos paralēli lauksaimniecībai tika attīstītas arī dažādas pārstrādes un ražošanas nozares. Piemēram, Daugavpils rajonā uz 1948. gada 1. janvāri bija 67 kolhozi, kuru galvenie lauksaimnieciskās ražošanas veidi bija aitu fermas, liellopu fermas, cūku fermas, bišu dravas, zirgu fermas, kā arī dažāda veida lauksaimniecības kultūru audzēšana. Savukārt, piemēram, Preiļu rajonā uz 1949. gadu bija 39, bet Aglonas pagastā – 26 kolhozi.
Līdztekus kolhoziem veidojās vēl viena padomju saimniekošanas forma – sovhozs. Pats apzīmējums cēlies no krievu valodas - советское хозяйство – padomju saimniecība. Sovhozs bija lauksaimniecības uzņēmums bijušajā PSRS, kurā zeme, kā arī pārējie ražošanas līdzekļi un saražotie produkti piederēja valstij.
Alkohola propagandas sākums
Viena no Hruščova valdīšanas laika iezīmēm bija alkohola lietošanas propaganda, kas, sākotnēji ieviešot “kulturālas iedzeršanas” tradīciju, pamazām kļuva par nekontrolējamu procesu, kas savā varā paņēma arvien vairāk cilvēku. Šo laiku lieliski atspoguļo 2012. gadā uzņemtā Krievijas dokumentālā filma “Nodzirdīšanas tehnoloģija” («Технология спаивания»), kurā aplūkotās problēmas uzskatāmi parāda toreizējā laika dzīvi Padomju Savienībā, tostarp Latvijā un arī Latgalē. 50. gadu vidū valsts sāka plānot budžetā t.s. “dzeršanas naudu”. Lai realizētu šo “dzērāju budžetu”, tika būvētas jaunas alkohola rūpnīcas, un līdz ar rūpnīcu celtniecību sākās alkoholisko dzērienu reklāma. Alkohols sāka parādīties arī televīzijā un padomju filmās. Tā visa rezultātā 1965.gadā alkohola patēriņš pieauga līdz 5 l/iedz., bet 1980.gadā šis rādītājs jau bija 11 l/iedz. Budžeta ieņēmumi no alkohola tirdzniecības bija grandiozi. Vienas vodkas pudeles pašizmaksa bija 15-20 kapeikas, bet pārdota tā tika par 3 rubļiem un 60 kapeikām. 80. gadu sākumā PSRS budžeta ienākumi no alkohola tirdzniecības bija 56 miljardi rubļu. Tajā pašā laikā neviens nepievērsa uzmanību vai vismaz izlikās nepievēršam, ka “pieauga “alkoholiskā” noziedzība, palielinājās iedzīvotāju mirstība un saslimstība, samazinājās darba ražīgums, radās “alkoholiskie” darba kavējumi un “alkoholiskais” traumatisms, notiesāto skaits par noziegumiem alkohola reibumā, alkoholiķu ārstēšanās izdevumi, “alkoholiskie” ugunsgrēki, alkoholiķiem atņemto bērnu uzturēšana. Pēc ekonomistu aprēķiniem tiešie un netiešie alkoholisma seku izdevumi pārsniedza budžeta ieņēmumus no alkohola pārdošanas vismaz 3 reizes. Iepriekš minētajā filmā norādīts, ka narkologu uzskaitē 1960. gadā visā plašajā PSRS teritorijā (protams, ieskaitot Latviju), bija 0,5 miljoni alkoholiķu. Vēlāk 1980. gadā to skaits sasniedza 5,5 miljonus, kas parāda, cik strauja un ietekmīga bija alkoholisma izplatība nākamos 20 gadus.
Latgales mājražotāji neiznīkst
Neraugoties uz stiprā alkohola brīvo pieejamību tirdzniecībā, turklāt par ikvienam pieņemamu cenu, joprojām bija ļaudis, kas uzturēja “dzīvu” dzērienu gatavošanas rūpalu mājas apstākļos. Latgale šajā ziņā bija īpaša, jo viena lieta bija saglabāt senās dzērienu darīšanas tradīcijas, ko piekopa klusi un nemanāmi, bet otra – vienkārši brūvēt dzērienus nelielas blakus peļņas nolūkos. Pret šādiem “uzņēmējiem” padomju vara vērsās ar likuma spēku. Lūk, divi piemēri par apsūdzības celšanu Daugavpils rajonā 1954. gadā.
Pilsonis 1954. gada 11. janvārī pie sevis mājās nodarbojās ar samagona gatavošanu, kur izmantoti 7 kg miežu miltu. Savām vajadzībām viņš izgatavojis 1,5 l samagona un tas darīts viņam piederošā samagona aparātā, ko veido 25 litrus ietilpīga metāla kanna un metāla caurule 1,5 metru garumā, kā arī 40 litrus ietilpīga koka muca, kas izmantota dzesēšanai. Visi šie piederumi izņemti kā lietiskie pierādījumi.Veicot analīzes, secināts, ka pašdarinātais alkohols ir 28,4% stiprumā. Apsūdzētais savu vainu atzina pilnībā. Sods – 1 gads labošanas darbos savā kolhozā un par 20% samazināta alga.”
Ja iepriekšējā gadījumā cilvēks pašdarināto dziru vairāk gatavoja pašpatēriņam, tad nākamais piemērs liecina, ka dzērieni gatavoti ar mērķi tos pārdot. 1954. gada 5. martā pilsone sev piederošā samagona vārāmā ierīcē izgatavoja 3,25 litrus samagona, kas tika konstatēts un izņemts kā lietiskais pierādījums. Tāpat 1953. gada rudenī viņa izgatavoja samagonu, no kura 1.5 litrus pārdeva divām personām par 30 rubļiem un vienai personai 2.75 litrus par 55 rubļiem. Tiesa nolēma, ka, ņemot vērā izvairīšanos no izmeklēšanas, piespriest milicijas uzraudzību un labošanas darbus kolhozā uz 1 gadu, samazinot algas izmaksu par 20%.”
Dzeršanas kulta turpinājums
Leonīda Brežņeva valdīšanas laiks (1964. – 1982.) bija īstie “ziedu laiki” alkohola cienītājiem, un to strauji palielinājās. Dzeršanas kultu slavināja kino filmas, “dāsni finansējot un laižot cauri cenzūrai daudzās jautrās komēdijas, kur iedzeršana tika parādīta, kā visā visumā pozitīvu emociju pilna pasaule. Piemēram, slavenajā filmā ''Briljanta Roka'', vietējā daudzdzīvokļu nama aktīviste cīņā pret alkoholismu parādīta, kā izteikts nepozitīvais tēls, bet '”Šurika Piedzīvojumos” - tostu vākšana un ikdienas iedzeršanas tika parādīta īpaši jautrā, ļoti kvalitatīvā ekranizācijā. Līdz 1980. gadam 5,5 miljoni iedzīvotāju no visas PSRS tika atzīti par alkoholiķiem. Kā liecina Latvijas Narkoloģijas centra Gada pārskata par 1999. gadu, tad absolūtā alkohola patēriņš, pārrēķinot litros uz 1 iedzīvotāju Latvijā bija sekojošs: 1960. gadā - 4, 5 l/iedz.; 1970. gadā 8,6 l/iedz.; 1980. gadā – 11,3 l/iedz.; 1981. gadā – 11,0 l/iedz.; 1982. gadā – 10,6 l/iedz. Alkohola daudzums 11 litri gadā ir “vismaz 55 puslitra pudeles degvīna uz katru iedzīvotāju jeb 265 pudeles degvīna uz piecu cilvēku ģimeni gadā. Pašizmaksa vienai degvīna pudelei tad bija 15 kapeikas, mazumtirdzniecības pārdošanas cena 3,65 rubļi. Valsts bruto peļņa – vairāk par 50 miljardiem rubļu gadā.
Pašrocīgiem tecinātājiem - cietumsods
Padomju valsts alkohola politika bija stingra un, ņemot vērā, ka stiprais alkohols bija brīvi pieejams plašām tautas masām, jebkādu stipro dzērienu izgatavošana mājās bija stingri aizliegta. Tas arī tika stingri kontrolēts un par “kandžas” kā tolaik populāri dēvēja visus pašdarinātos dzērienus, tecināšanu draudēja reāls cietumsods, taču cilvēki bija pietiekami radoši un izdomas bagāti, lai apietu likumsargu uzraudzību. Galu galā alkohols visos laikos kalpojis kā “atslēga daudzām durvīm” un, jo īpaši Latgalē, pudele “pašbrūvētā” allaž noderēja gan kā pateicība par traktorista uzartu tīrumu, gan vakaros sanākušiem vīriem pie kāršu galda vai kā “nemanāms kukulis” kādā iestādē pie ātrākas vajadzīgo dokumentu nokārtošanas.
“Sausais” likums un “Perestroika”
Pēc L. Brežņeva nāves 1982. gadā PSKP ģenerālsekretāra amatu uz diviem gadiem ieņēma Jurijs Andropovs, kurš mira 1984. gadā. Pēc viņa par valsts “galvu” kļuva Konstantīns Čerņenko, kurš amatā pavadīja vienu gadu līdz savai nāvei 1985. gadā. Abi pie varas nonāca vecumā, nevēlējās un arī fiziski nebija spējīgi kaut ko mainīt PSRS līdzšinējā politikā un ekonomikā. 1985. gada pavasarī par Kremļa saimnieku kļuva Mihails Gorbačovs. Viņa pie varas esošais laiks pasaulē pazīstams ar diviem nozīmīgiem procesiem – “Sauso” likumu un “Perestroiku”.
80. gados PSRS alkohola patēriņa ziņā bija izvirzījusies 1. vietā pasaulē un M. Gorbačovs strauji ķērās pie situācijas mainīšanas, mēģinot ierobežot stiprā alkohola patēriņu. “1985.gada 16.maijā PSRS Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma lēmumu “Par cīņas ar alkoholismu pastiprināšanu”, kuru tautā dēvēja par “Pussauso likumu”. Tika aizliegts sabiedriskās vietās un darbā atrasties reibuma stāvoklī un lietot alkoholu, tika ierobežota alkohola tirdzniecība un pastiprināta cīņa pret nelegālu alkohola izgatavošanu. Tika uzsākta alkoholiķu piespiedu ārstēšana un kaunināšana kolektīvos. Dekrēts stājās spēkā 1985.gada 1.jūnijā. Šim likumam bija ievērojami rezultāti. Gada laikā (1986.g.) alkohola patēriņš PSRS samazinājās līdz 4l/iedz., kas uzreiz atspoguļojās arī uz demogrāfiskajiem rādītājiem. Neskatoties uz to, ka bija pieaugusi surogātalkohola lietošana, kopējā mirstība no alkohola samazinājās par 56%, mirstība no nelaimes gadījumiem un vardarbības par 36%, pašnāvību skaits samazinājās par 41%. Antialkoholisma kampaņa 1986.gadā spēja novērst apmēram pusmilijona nāves gadījumu. “Sausā” likuma darbības laikā tika piedzīvots nepieredzēts dzimstības pieaugums - no 1985. līdz 1988.gadam PSRS piedzima par 1,5 miljoniem bērnu vairāk nekā iepriekšējos gados, kas ir absolūts rekords 30 gadu periodā.” Tiesa, likums veicināja arī negatīvu tendenču parādīšanos – masveidā izplatījās kandžas tecināšana mājās tā, ka no veikaliem pilnībā pazuda cukurs un pat lētās karameļu konfektes, bet tauta, neskatoties uz pirmajiem it kā pozitīvajiem rezultātiem veselības uzlabošanā, drīz vien atsāka nodzerties vēl straujākā tempā, nekā pirms ierobežojumu ieviešanas. Pavisam drīz, jau 1987.gadā, PSRS vadība, pārliecinājusies par alkohola patēriņa ierobežošanas pilnīgu izgāšanos, bez lieka trokšņa tos atcēla.
Ar jēdzienu “perestroika” (no krievu valodas перестройка – pārbūve, pārkārtošanās) apzīmēja ekonomiskās reformas, ko Mihails Gorbačovs ieviesa 1987. gadā. Ar to tika pasludināta visas politiskās, ekonomiskās un sabiedriskās sistēmas pilnīga restrukturizācija. 1986. gada oktobrī sākās plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa - protests pret Daugavpils HES celtniecību. Sabiedrības politiskās aktivitātes pieaugumu radošo savienību plēnums.M.Gorbačova "pārbūves" kursa mērķis bija nedaudz reformēt un liberalizēt totalitāro iekārtu, nemainot valsts politisko pamatu un komunistisko ideoloģiju. Tāpēc M. Gorbačovs asi nosodīja Baltijas republiku neatkarības centienus, kas draudēja izraisīt PSRS sabrukumu. 1990. gada novembrī PSRS AP sesijā M.Gorbačovs vērsās arī pret to nelielo Baltijas saimniecisko patstāvību, kas tika atzīta un pieļauta 1989. gadā. Lai saglabātu komunistisko režīmu un padomju impēriju, PSRS vadība lietoja bruņotu spēku Baku un Tbilisi (1989), Viļņā (1991. janvārī) un Rīgā (1991. gada janvārī). Pēc neveiksmīgā Augusta puča Maskavā (1991. gada augustā) PSRS sabruka.
Preču talonu laiks
80. gadi bija raksturīgi ar vēl kādu tendenci – apgāde ar dažādām precēm kļuva kritiska un tika ieviestas pircēju vizītkartes. Produktu pievedumu reizēs, uzrādot šo vizītkarti, varēja saņemt normētā daudzumā gaļas produktus, sviestu, sieru un vēl šo to. Vienlaikus ar šādām vizītkartēm tika ieviesti arī taloni atsevišķām preču grupām. Taloni bija nepieciešami cukura, alkoholisko dzērienu, tabakas izstrādājumu, ziepju, veļas pulvera un vēl dažu citu preču iegādei. Šie taloni varēja kalpot arī par norēķinu līdzekli dažādu pakalpojumu saņemšanai Ja tika rīkotas kāzas vai bēres, tad ar talonu šņabi nepietika. Tad bija jāiet uz izpildkomiteju, jāraksta iesniegums, norādot iespējamo viesu skaitu. Tika izrakstīts papīrs, kurā konkrētam veikalam bija atļauts pārdot konkrētu daudzumu alkohola.
Alkohola rūpniecība stabila
Padomju laikā alkoholisko dzērienu rūpniecība bija viena no attīstītākajām nozarēm. Padomju laikā daudzās spirta rūpnīcās Latvijā ražoja jēlspirtu, viena no lielākajām bija arī Latgalē esošā Kalkūnes eksperimentālā spirta un vitamīnu fabrika. 1980. gadā Latvijā tika saražoti 3706 tūkst.dal. degvīna un liķiera izstrādājumu, 1985. gadā 3361 tūkst.dal., 1990. gadā 2121 tūkst.dal.