Jersika (Gerzike, Gerceke, Gercike) bija latgaļu valsts, kas 12-13.gs. aizņēma plašu teritoriju Daugavas vidusteces baseinā un ziemeļos robežojās ar Idumeju, Tālavu un Atzeli, austrumos - ar Polockas kņaza zemēm, dienvidos - ar Daugavu un sēļu zemēm aiz tās un Lietuvas valsti, bet rietumos – ar Koknesi un Turaidas lībiešu zemēm. Jersika bija iedalīta vismaz 7 novados (Asote, Lepene, Autine, Alene, Zērdene, Negste, Cesvaine), tur atradās Autines, Cesvaines, Alenes, Gerdenes, Negstes, Mārcienas, Lepenes, Asotes un Bebernines pils. Politiskā un saimnieciskā ziņā Jersikas valsts bija saistīta ar krievu kņazistēm un Lietuvu. No Krievzemes Jersikā ieviesās kristīgā ticība. 1209. gada vasarā vācu krustneši negaidīti uzbruka Jersikas pilij un nopostīja to. Jersikas valdnieks Visvaldis bija spiests pakļauties un nodot savu valsti Rīgas bīskapam, saņemot to atpakaļ kā lēni. 1211.g. rudenī, iespējams, jau pēc Visvalža nāves, bīskaps pārņēmis savā valdījumā Asoti, Lepeni un Autini, bet Zobenbrāļu ordenis - Aleni, Zērdeni, Negasti un Cesvaini.
