1940. gada 15. jūnija rītausmā PSRS iekšlietu karaspēka speciālās vienības uzbruka trim robežposteņiem Latvijas austrumos, nogalināja trīs robežsargus, kā arī robežsarga sievu un dēlu. Desmit robežsargus un 27 civilpersonas sagūstīja un aizveda uz PSRS.
16. jūnijā – svētdienas pēcpusdienā – Latvijas valdība saņēma PSRS ultimātu, uz kuru bija jāatbild sešu stundu laikā. PSRS Latviju nepamatoti apsūdzēja 1939. gada savstarpējās palīdzības līguma pārkāpumos, pieprasīja nekavējoties sastādīt jaunu valdību un bez ierobežojumiem ielaist Latvijā PSRS karaspēku, lai nodrošinātu līguma izpildīšanu. Ievērojot milzīgo PSRS militāro pārsvaru pierobežā, brutālo uzbrukumu robežposteņiem, padomju iebrukumu Lietuvā 15. jūnijā, kā arī karabāzu klātbūtni un neseno Polijas likteni, Latvijas valdība cerēja novērst asinsizliešanu Latvijā un pavēlēja Latvijas armijai sagaidīt Sarkano armiju kā draudzīgas valsts karaspēku. Sarkanā armija okupēja Latviju 17. jūnijā. Tajā pašā dienā tā okupēja arī Igauniju. 17. jūnija vakarā prezidents Kārlis Ulmanis uzrunāja tautu un aicināja: “Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās!” Vēl tagad Latvijā debatē, vai valdības un Ulmaņa paša lēmums bija pareizs. Vai nebija jāpretojas, lai gan, no militārā viedokļa, pretestība būtu varējusi ilgt tikai nedaudzas dienas? Vai nebija jāizteic starptautisks protests vai vismaz pasaulei jāpaziņo, ka valdība rīkojas piespiedu kārtā? Tagadējā Krievijas valdība neatzīst okupācijas faktu, atsaucoties uz šo valdības rīkojumu un Ulmaņa vēlāk parakstītajiem dekrētiem, kas notikušajam deva zināmu legalitātes aizsegu. Kārlis Ulmanis, palikdams savā vietā, drīkstēja vienīgi apstiprināt Latvijas Republikas rīkojumus un likumus, kas drupināja viņa sākotnēji veidotās un beigās vienvaldīgi vadītās valsts pamatus. 21. jūlijā viņam bija jāparaksta pēdējais rīkojums – par sevis atcelšanu no valsts prezidenta amata.
Laikā no 1940. gada līdz 1941. gadam Latvijas teritorijā tika izveidota PSRS teritoriāli administratīva vienība Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika ar visu atbilstošo pārvaldes aparātu. Notika straujas pārmaiņas, sevišķi ekonomikā. Pilsētās noritēja masveida uzņēmumu un namīpašumu nacionalizācija, laukos - agrārā reforma par labu bezzemniekiem un sīkgruntniekiem. 1941. gada jūnijā vidū aptuveni 15 tūkstoši iedzīvotāju bez tiesas no Latvijas tika deportēti uz PSRS austrumu apgabaliem - no deportētajiem kopā ieslodzījumā un izsūtījumā miris 5381 cilvēks - 34% no visu 1941. gadā deportēto kopskaita. Līdz ar padomju okupāciju tika aizliegta reliģija.
Otrā pasaules kara darbība Latvijā sākās 1941. gada 22. jūnijā ar Vācijas kara aviācijas uzlidojumiem Liepājai un Ventspilij, bet pilnīgu Latvijas teritorijas okupāciju Vācijas armija pabeidza 8. jūlijā. Iekaroto teritoriju pārvaldei Trešais reihs izveidoja sazarotu pārvaldes struktūru. Tās galvgalī bija Okupēto austrumu apgabalu ministrija (vāciski: Reichministerium für die besetzten Ostgebiete) reihsleitera Alfrēda Rozenberga vadībā. Latvija, līdz ar pārējām Baltijas valstīm, Baltkrieviju un Polijas austrumu daļu tika iekļautas vienā no šīs ministrijas struktūrvienībām — reihskomisariatā Ostlande (vāciski: Reichskommissariat Ostland), kuru pārvaldīja reihskomisārs Hinrihs Loze (Hinrich Lohse). Okupētajām valstīm tika piešķirts ģenerālapgabalu (vāciski: Generalbezirk) statuss. Saskaņā ar šo shēmu Latvija tagad bija ģenerālapgabals, kuru pārvaldīja ģenerālkomisārs Oto Heinrihs Drekslers.
Latvijas ģenerālapgabals dalījās vēl sīkākās struktūrvienībās — novadu komisariātos, kuri tālāk sadalījās apriņķos un pagastos. Vācu pārvaldes un represīvās iestādes noteica praktiski visus Latvijas dzīves būtiskos jautājumus, lai gan civilās pārvaldes struktūras zemākajos līmeņos tika pieļauta arī Latvijas vietējo iedzīvotāju iesaistīšana.
Attiecībā uz Latgali interesants ir fakts, ka pašā vācu okupācijas laika sākumā Malnavā pie Kārsavas ieradies pats Ādolfs Hitlers. Šo vēsturisko notikumu apkopojis žurnālists Ritums Rozenbergs, publicējot materiālu “Hilera pēdas Latvijā?” izdevumā “Vakara Ziņas”, 2005. gada 9. augusta numurā. Lūk, daži fragmenti no šī materiāla:
“(..) Frontei strauji virzoties uz austrumiem, 1941. gada vasarā Hitlers bija ekstāzē par lielajiem militārajiem panākumiem. Viņš jutās visai drošs un varēja atļauties veikt īsas vizītes pat okupētajā teritorijā. Nesastopot nopietnu pretestību, ja neskaita kaujas ar dažiem grupējumiem, jūlijā vācu armija jau soļoja pa Pleskavas apgabalu. Hitlerieši strauji tuvojās Pēterburgai. 1941. gada jūlijā Malnavas lauksaimniecības vidusskolā, kas atrodas netālu no dzelzceļa līnijas Varšava – Pēterburga dažu kilometru attālumā no Latvijas un Krievijas robežas, tika iekārtots hitleriešu armijas štābs. (..) Agrā 16. jūlija rītā virs Malnavas debesīm parādījušās vismaz deviņas “Messerschmidt” vācu iznīcinātājlidmašīnas. Tas radījis papildu interesi, jo pirms tam retu reizi debesīs bijušas redzamas tikai mazās “Junkers” lidmašīnas, ko vietējie iesaukuši par “prelkām”.
Pēc dažām stundām Malnavas skolas pagalmā bijuši dzirdami skaļi ilgstoši “Heil!” saucieni. Vietējie jau nopratuši, ka ģenerālštābā ieradies kāds liels priekšnieks, ja ne pats fīrers. Vēlāk izrādījies, ka priekšnojautas nav pievīlušas. Hitlers patiesi ieradies štābā, lai personīgi dotu pavēles saviem ģenerāļiem. Vācu fīrers skolas pagalmā arī noturējis uzmundrinošu patriotisku runu.
Apkopojot liecības, lēšams, ka Hitlera vizīte Malnavā varētu būt ilgusi tikai dažas stundas. Sākotnēji vācieši to turējuši lielā slepenībā. Tikai dažus mēnešus vēlāk vācu virsnieki nav kautrējušies lepoties, ka pie viņiem pabijis pats fīrers.
Vācu okupācija ieviesa jaunas korekcijas Latvijas tautsaimniecībā. Viens no pirmajiem pasākumiem, ko veica vācu civilpārvalde, bija reihskomisāra Hinriha Lozes 1941. gada 18. augusta rīkojums par Padomju Savienības īpašumu pārņemšanu. Ar turpmākiem rīkojumiem tika pārņemti ebreju un pret vāciešiem naidīgi noskaņoto personu īpašumus.
Vietējiem iedzīvotājiem tika aizliegts bez valsts atļaujas iegūt īpašumā vai pārdot firmas un uzņēmumus. Ar dažādiem rīkojumiem tika izslēgta personiskā iniciatīva, tāpēc daudzi uzņēmumi neatsāka darbu. Iedzīvotājiem svarīgs jautājums bija boļševiku laikā veiktās nacionalizācijas atcelšana. Tomēr vācu civilpārvalde nesteidzās to darīt. Lauksaimniecība tika regulēta ar neizpildāmiem rīkojumiem. Nodokļus bieži vien negaidot palielināja, kas radīja zemniekos nedrošību. Monopolorganizācijas sekoja, lai Nacistu okupācijas politika Latvijā nodokļus laikus nomaksātu.
Tos zemniekus, kuri neizpildīja uzliktās nodevas, sodīja ar naudas sodu vai pat ieslodzīja koncentrācijas nometnēs. Apsekojot vēstures liecības, tiek lēsts, ka 1940. gadā Latvijā bija ap 2 milj., bet, pārdzīvojot padomu un vācu okupācijas laiku, 1945. gadā to skaits samazinājās līdz 1,5 milj.
Vācu laika alkohola politika
Vācu okupācijas laiks nāca ar saviem likumiem arī attiecībā uz alkohola politikas jautājumiem. Šo jautājumu padziļināti pētījis Dr.Hist. Kaspars Zellis, sagatavojot referātu “Alkohols ikdienas dzīves vēsturē: Latvijas piemērs nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941-1945)”, kas nolasīts Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes Komparatīvistikas institūta starptautiskajā zinātniskajā konferencē „Krogs Eiropas kultūrā”, kas notika Daugavpilī 2007. gadā no 13. – 14. aprīlim. K.Zellis raksta: “Lai mēģinātu izprast alkohola problemātiku, tā jāaplūko no diviem skatu punktiem: pirmkārt, tā ir alkohola politika, ko jebkurš pastāvošais režīms regulē, mēģinot kontrolēt sabiedrības dzeršanas kāri. Otrkārt - jāaplūko ir arī sabiedrības reakcija uz šādu politikas realizāciju, kas var izpausties visdažādākajos veidos, no kuriem pašdarinātā degvīna ražošana būtu visuzskatāmākais piemērs.
Tāpat jāņem vērā arī sabiedrībā pastāvošās normas, paražas un pieņēmumi, kas iekšēji regulē alkohola patēriņu vai tā sociālās funkcijas noteiktā vietā un laika periodā. (..)
Tā nacistiskās okupācijas sākumā - 1941.gada jūlijā un augustā, alkoholisko dzērienu pārdošana privātpersonām tika noliegta, bet sadales kartiņās, kuras ieviesa 1941.gada augustā, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar nepieciešamajām precēm - alkohols nebija paredzēts.
Alkohola lietošana bija pieļaujama tikai „mājas apstākļos”. 1942.gada 2.novembrī degvīna deva bija paredzēta tikai normālpaterētāju kartītēs, t.i. tas pienācās tikai personām, kas bija sasniegušas 18.gadu vecumu, taču iedzīvotājiem, kuri nebija sasnieguši 21. gadu vecumu, alkohola devas vietā saņēma cukuru. Tomēr alkohola deva nepārsniedza 0,25 l degvīna uz normālpatērētāju mēnesī. (..)
Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīma alkohola politikai bija arī manipulējošs raksturs, izmantojot cilvēku tieksmi pēc kaut kā „grādīgāka”, un lai veicinātu zemniekiem nodot savu produkciju, bija nolemts to kompensēt ar lauksaimniecības ražošanas līdzekļiem vai baudvielām (Genussmitteln). Secinot, ka zemē (t.i. Latvijā) ļoti ir pieprasīts spirts, plānoja un ieviesa t.s. alkohola prēmijas (Alkoholprämie). Tā, piemēram, par 1tonnu virsnormas pārdotās labības līdz 31.augustam zemnieks ieguva tiesības 5 litru (l) degvīna iegādei, bet, ja labība tika pārdota laika periodā no 1. līdz 15.septembrim, tad arī prēmija saruka līdz 4 l apmēram, savukārt tie, kas to izdarīja no 16. līdz 30.septembrim, ieguva tikai - 2,5 l degvīna iegādes atļaujas. Līdzīgi tika prēmēti arī linu, kartupeļu u.c. kultūru audzētāji. Bez tam ar papildus sīvā devu aplaimoja arī „īpašo” profesiju pārstāvjus – smagā darba strādniekus, asenizatorus, mežstrādniekus, policistus, jūrniekus u.c. (..)
Tā degvīnu Latvijas iedzīvotājiem izsniedza tikai kāzu, kristību un bēru gadījumos uz mācītāja apliecības pamata, kā arī lauku kulšanas un cukurbiešu novākšanas talkām, kas bija jāpierāda ar pagasta valžu apliecībām. Citos gadījumos degvīns netika pārdots. Pilsētās, lai saņemtu alkoholu strādājošo prēmēšanai uzņēmumu vadītājiem bija jāgriežas ar lūgumu Dzērienu galvenajā pārvaldē Rīgā, lai saņemtu iegādes atļaujas. Daugavpils iedzīvotāji šajā sakarā vērsās Pilsētas valdes Tirdzniecības nozarē ar lūgumu, lai alkoholiskos dzērienus izsniedz arī vārda un dzimšanas dienās, tomēr valde šo priekšlikumu noraidīja.”
Attiecībā uz alkohola piešķiršanu svētku reizēs Latgale tika atstāta “pabērna” lomā. To spilgti raksturo neliels rakstiņš “Saldumi Jāņos sievietēm un jauniešiem” izdevumā “Tēvija” 1942. gadā īsi pirms Jāņiem. Mazs apakšvirsraksts vēsta, ka lauku iedzīvotāji uz svētkiem saņems kādu “lāsi” stiprāka dzēriena. Diemžēl ne visi. “Pārtikas nodrošināšanas d-ts paziņo, ka Jāņiem lauku saimniecībās (izņemot Latgali un kara gūstekņus visos apgabalos) nodarbinātie vīrieši, vecāki par 20 g., var saņemt 0,25 litru degvīna pēc pagastu vecāko sastādītiem sarakstiem. Pagasta vecākais sastāda sarakstu par visiem pagasta saimniecībās nodarbinātiem vīriešiem, kas vecāki par 20 g., uzrādot viņu vārdu, uzvārdu un dzīves vietu, kā arī atstājot telpu degvīna saņēmēja parakstam. Šo sarakstu pagasta vecākais nodod vietējā patērētāju biedrībā vai tuvākā degvīna izdaIes punktā. Sarakstā minētie vīrieši degvīnu saņem pret parakstu, nododot pret katru pilnu pudeli vienu tukšu degvīna pudeli. Pagasta vecākais izsniedz patērētāju biedrībai arī degvīna iepirkšanas ap liecību, pret kuru degvīns saņemams tuvākā izdales punkta. Pret pagastu vecāko sastādītiem sarakstiem deg vīns pārdodams līdz 15. jūlijam.” Tikai loģiska un saprotama ir latgaliešu vēlme gatavot alkoholu pašiem, ja reiz tas pat netiek piešķirts no valsts puses.
Tiesa degvīnu Latvijas iedzīvotāji varēja arī saņemt īpašos gadījumos. “To izsniedza tikai kāzu, kristību un bēru gadījumos uz mācītāja apliecības pamata, kā arī lauku kulšanas un cukurbiešu novākšanas talkām, kas bija jāpierāda ar pagasta valžu apliecībām. Citos gadījumos degvīns netika pārdots.
Tā Pārtikas Nodrošināšanas departaments savā vēstulē Baznīcu un konfesiju departamentam 1943.g. 7.jūlijā secināja: „Pēdējā laikā ir novērots, ka arī citu konfesiju garīdznieki ir uzsākuši izdot apliecības alkoholisko dzērienu saņemšanai sakarā ar draudžu locekļu iesvētīšanu, pie kam tas notiek pat tādās draudzēs, kur iesvētības agrāk nav rīkotas, vai arī ja tas noticis, tad šinīs draudzēs šim aktam, nav piešķirama tik svarīga nozīme kā tas ir ev.luterāņu draudzēs, piemēram, nav rīkotas ģimenes viesības iesvētību atzīmēšanai. Pēdējā laikā esam saņēmuši ziņas no Rēzeknes apriņķa vecākā, ka uzkrītoši daudz alkoholiskos dzērienus iesvētīšanu sarīkošanai pieprasa, pamatojoties uz vecticībnieku garīdznieku izsniegtām apliecībām”. Baznīcu un konfesiju departaments deva slēdzienu, ka „vecticībniekiem nav pamata pieprasīt devas iesvētību gadījumā, jo viņu kults neparedz jaunatnes iesvētīšanu.” Ar ko tad arī dzērienu atļauju izsniegšana „jauniesvētītiem” vecticībniekiem tika liegta”.
Pašdarinātā alkohola klusais uzplaukums
Jau iepriekšminētais autors Dr.hist. K.Zellis norāda, ka “ja alkohola politika neatbilst sabiedrībā valdošajam dzeršanas modelim, tad iedzīvotāji vienkārši meklē citus ceļus, tā apiešanai. Tā apskatāmajā laika periodā nereti bija degvīna atļauju viltošanas gadījumi un plauka pašdarinātā degvīna vai spirtu saturošu maisījumu lietošana. Pilsētās visbiežāk lietoja denaturēto spirtu, ko spekulanti pārdeva kā „degvīnu” vai „spirtu”. Policijas iestādes, protams, uzsāka cīņu „ar sabiedrībai kaitīgiem elementiem, kas destilē un pārdot denaturēto spirtu.” Presē regulāri parādījās ziņas par kārtējiem aizturētajiem denaturētā spirta tecinātājiem, kurus sagaidot „bargs sods.” Šādas darbības tika kvalificētas kā akcīzes nolikumu pārkāpums un par to draudēja naudas sods 100 - 500 RM (vācu marka – Reichsmark) apmērā un 1 gads cietumā, ko noteica vadoties pēc tiem likumiem, kas bija spēkā Latvijā pirms 1940.g.17.jūnija, ciktāl tie nerunāja pretim Lielvācijas karaspēka izdotiem noteikumiem.
Līdzīgā veidā tika apkaroti arī pašdarinātā degvīna jeb „kandžas” vai Latgalē brūvētās „šmakolkas” tecinātāji. Vācu okupācijas laikā pašdarinātais degvīns ieguva arī citus nosaukumus, tā labas kvalitātes pašbrūvēto dēvēja par „meža karalieni”, bet sliktākas par „meža rozi,” jeb „mežrozīti”. Lai arī propaganda klāstīja, ka kandžas dzīšana „grauj tautas morāli un nevajadzīgi izšķiež vērtības, kas nav sevišķi pielaižams tagadējos kara apstākļos, kad dārga katra miltu sauja,” tomēr iedzīvotāju pašapgāde ar pašražotajiem dzērieniem pastāvēja visu kara laiku, kā alternatīva okupācijas režīma realizētajai alkohola politikai.
Interesanti, ka kara laikā mainījās arī alkohola sociālā loma, no vienkāršas „baudvielas” tas pārtapa arī par vienu no ejošākajām melnā tirgus precēm. Spekulēja ar degvīnu kā latvieši tā vācieši.”(..) Autors arī min, ka puslitra degvīna pudele oficiāli 1942.g. maksāja vidēji RM 1,50, savukārt melnajā tirgū tās cena bija 40 RM. “Pagrīdes” alkohola ražošanas ierobežošanai tika izdoti arī dažādi aizliegumi. Piemēram, Daugavpils apgabala komisāra uzdevumā sagatavots šāds rīkojums:
Rīkojums
Lai nodrošinātu pārtikas apgādi un taupīgu rīcību ar maizes labību un miltiem, es izdodu šādu rīkojumu:
1) Pašiem pagatavot degvīnu (kandžu) un visus pārējos alkoholiskus dzērienus, sākot no šī brīža Latgales novadā ir aizliegts.
2) Kas no šī rīkojuma publicēšanas datuma laikrakstā pats pagatavo vai pārdod degvīnu (kandžu) un pārējos alkoholiskos dzērienus tiks sodīts.
3) Nenozīmīgākos pārkāpuma gadijumos vainīgie tiks sodīti ar piesaistīšanu sabiedriskos darbos bez atlīdzības uz vienu nedēļu. Smagākos gadījumos šis sods var ilgt līdz 1 mēnesim.
4) Soda darbu nepildītājī tiks sodīti ar cietumu līdz 3 mēnešiem.
Apgabala komisāra Daugavpilī uzdevumā SCHUCK.