Ai, Latgale, tu nebeidz pārsteigt! Cik daudz te vēl neatklātā un nezināmā. Spožām ezeru acīm tu lūkojies mākoņos un šķelmīgi smaidi caur pakalnu pakalniem, aicinot baudīt šo neskarto paradīzi no sirds. Latgalē viss ir īsts un patiess – sākot no latgaliešu valodas un neviltotās sirsnības līdz rūpīgi koptām un uzturētām tradīcijām. Viesojoties latgaliešu mājās, neiztikt bez kārtīgas maltītes un glāzītes pašdarināta stiprāka dzēriena. Dzidra kā avota ūdens un stipra kā darbā rūdīta lauku vīra rokasspiediens, darīta no pašu dārzos un tīrumos augušām, saules siltuma lolotām un lietus veldzētām dabas veltēm – tāda ir latgaliešu šmakovka. Īsta manta, par kuru šaubu nav. Šmakovka, šmakavnīks, šmakauka, šmakovjaks ... ej, kur iedams pa Latgali, visi šo dzērienu zina un zina tos meistarus, ka labāko mantu prot darīt.
Gadu simtos nīdēta un pelta, slēpta un maskēta, tagad pienācis brīdis to gaismā celt. Šmakovka ir saaugusi ar Latgali kā cimds ar roku, tā ir dzīvesziņas un kulinārā mantojuma sastāvdaļa, par kuru vislabāk izteikties prozā. Tā nav nekāda „kandža” vai „brāga”, kā daudzviet nicīgi apzīmē pašdarinātus stipros dzērienus. Šmakovka ir produkts, kas pieder noteiktam ģeogrāfiskajam reģionam – kā skotiem viskijs, kā fondī šveiciešiem, Rokfora siers francūžiem, grapa itāļiem utt. Ar savu īpašo garšu un īpašo receptūru šmakovka sākusi ceļu uz savu atzīšanu Latgales, Latvijas un visas pasaules acīs.